Liec mani mierā

     Tu es mani izdomājis. Nekas no tā, ko Tu saki neesmu es, nekad arī nebūs. Tu spītīgi man stāsti pretējo, Tu visu noliedz. Bet patiesībā Tu vienkārši negribi pieņemt domu, ka man Tevi nevajag, un, patiesībā, Tev arī mani nemaz nevajag, Tev vajag to otru, to izdomāto.

Nepabeigtais

     Tādas, mēs, skorpiona zīmē dzimušās sievietes esam; bez dzirkstelēm un uguņiem nīkuļojam. Izvēlamies nepareizo jau iepriekš zinādamas, ka tas nav uz ilgu, kamēr esam jaunas, mums tā ir labi. Intuīcija mūs nepieviļ, ieklausies, ko sakām.
     Es brīdināju.

Beidzot atradu kaut ko patīkamu Linda Leen repertuārā

Linda Leen - Frozen

Jautājumi

     Bieži dzirdu nosodījumu, ka manās acīs nav redzama nožēla. Bet kas ir svarīgāk - apzināt kļūdu un censties to labot, vai arī vienkārši žēloties? Cik sasodīti ārišķīgi, jūs, cilvēki, esiet.

Mezgls

     Es Tevi pazīstu labāk nekā vajadzētu. Un Tu zini, ka tā ir, tomēr turpini man stāstīt to pašu, jau zināmo. Es klausos tēlotā izbrīnā un Tu zini, ka mans izbrīns ir tēlots. Tāpat arī Tu pazīsti mani, tieši tik pat nepieklājīgi labi, tomēr es Tev turpinu stāstīt visu to pašu, jau izstāstīto. Arī Tavs izbrīns ir tēlots, mēs abi to zinām. Mums tā ir labi, viss ir tā, kā tam jābūt. Tā bija tikai vienlaicīga nopūta, bet zinu, tāpat arī Tu zini, ka nodomājām vienu un to pašu.

Eva Cassidy - True colors

Dzīve kā kamīns mājīgs

     Pārskatot savus bloga ierakstus secināju, ka par sevi radu depresīva cilvēka iespaidu. Patiesībā jau tā nemaz nav, tieši otrādi, ir pavisam jauki, jeb Kaupera vārdiem runājot - dzīve kā kamīns mājīgs.
     Man ārkārtīgi patīk rudens, un tas, ka sētnieki šogad slinko. Visur tik skaisti sabirušas dzeltenās (jā, šogad gan tikai dzeltenas) lapas, daba šobrīd ir vairāk kā burvīga. Rudens neliek vilties; ja ir pieņemts, ka vasarai jābūt karstai, bet ziemai sniegbaltai un aukstai, tad par šo gada laiku konkrētu stereotipu nav, tik vien kā krāsainās lapas, kas ir visnotaļ neizbēgama parādība. Es arī gribu būt kā rudens, brīva no stereotipiem.
     Daudz cilvēku sūdzas par rudens depresiju, es gan teiktu, ka tieši šis ir gada mājīgākais laiks, kad var atļauties uzvilkt mugurā ērtu, omas adītu džemperi un vilnas zeķes, iekurināt kamīnu, uztaisīt tasi silta kakao un nodoties, piemēram, grāmatu lasīšanai. Jā, jā, zinu, miera mika. Turklāt es nespēju iedomāties vēl jaukāku vietu, kur "pārziemot" kā Kuldīgu, tāpēc cik vien spēju, izbaudu savu pēdējo gadu šajā brīnumainajā vietā.
     Tā lūk. Šoreiz bez sarkasma un cinisma, dziļiem domu graudiem un depresīvās nokrāsas. Es smaidu, pasmaidi arī Tu. :)

Šī dziesma nu nekādi neatstāj manu galvu..

The Pretenders - Don't get me wrong

Naktī

     Es izbaudu degošā papīra skaņu; tāpat arī skatu, kā uz tā rakstītais pārvēršas pelnos. Pasacīts nepateiktais un turpat arī aizmirsts. Burvīgi, vai ne? (nē). 

Bon Jovi - My guitar lies bleeding in my arms

Izvēles

     Kāpēc komats, nevis punkts?

Nevajag

     "Tikai neļaut nekam tuvoties. Ko pielaiž par tuvu, to gribas paturēt. Un paturēt nekā nevar."

Remarks Trīs draugi

Pieaugušie

     "Ja jūs sakāt pieaugušajiem: Es redzēju kādu skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģerānijām uz palodām un baložiem uz jumta.. - viņi nekad nespēj iztēloties šo māju. Viņiem ir jāsaka: Es redzēju māju, kas maksā simttūkstoš franku. Tad viņi iesauksies: Cik skaisti!"

Antuāns de Sent-Ekziperī Mazais princis

She acts like summer and walks like rain

     Tur plešas tukšums. Neizdibināmi liels, bezgalīgs. Bet varbūt tomēr tā galu es varētu aizsniegt vienkārši pastiepjoties pirkstgalos? Varbūt, varbūt. Šobrīd ir pārāk daudz varbūt, man vajag (un nevis vajadzētu) atbildes - tiešas un konkrētas.

Lana Del Rey - Carmen

Audz!

     "Vientulība ir cilvēka pamatstāvoklis. Izkop to. Tā izplešas Tevī kā tunelis, dodot dvēselei vietu, kur augt."

Dženeta Fiča, Baltie Oleandri

Tik viegli un pūkaini

     Es slēpju briesmoņus zem gultas un skeletus skapī. Naktīs tie valda pār mani, es neiebilstu; es ļaujos. Ieelpoju viņu čukstus, izjūtu kā tie plūst caur vēnām uz artērijām. Ķermeni pārņem maigs siltums, tieši tā - siltums. Es iemiegu.

Sigur Ros - Illgresi

Nāc, spēlēsim paslēpes. Tumsā.

     Nakts valdzinājums izgaisa brīdī, kad man kā glumas čūskas sāka uzmākties murgi. Nakts vidū uzraujos no miega, auksti sviedri klāj manu ķermeni, pati drudžaini trīcu. Kas notika? Es sapņoju, tas bija tikai sapnis. Nē, mani nevajāja briesmoņi vai slepkavas, es dzinos pati pēc sevis.

     Es stāvu gaismā, un redzu sevi. Mums abām salst. Es skatos pati savās zaļi brūnajās acīs, dzidrākās kā jebkad iepriekš, un jautāju "kas tu esi?", bet nesaņemu atbildi. "Ko tu te dari?" es mēģinu vēlreiz. Atbildes vietā saņemu gurdenu nopūtu, tā otrā es, uz kuru skatos kā pavisam svešu cilvēku, pagriežas un lēni dodas visaptverošā, melnā tumsā. Es cenšos spert soli, lai sevi apturētu, bet esmu inerta un bezpalīdzīga. Es kliedzu cik spēka. Es vēlreiz ieskatos savās acīs un pazūdu. Es neatgriežos, mani aprija tumsa. 

      Tad pēkšņi brīvais kritiens un es uzraujos no miega. Es trīcu.

Lucia - Silence

Beidz.

     Es taču esmu tik bezdievīgi naiva! Stāsti man visu, es platām acīm klausīšos un ticēšu katram Tavam vārdam. Alkaini tveršu katru Tevis izteikto vārdu un ticēšu, jo man tā būs ērti. Bet cik ilgi?

Jau atkal par mani.

     Es esmu maza, mazītiņa. Nāc, ieliec mani savā kabatā. Es tur sēdēšu klusa un pacietīga, un brīžiem čukstēšu visādas muļķības. Tavā kabatā es krāšu savas bērnišķīgās bailes no pasaules un briesmoņiem - manas iztēles augļiem. Bailes no Tevis un sevis arīdzan. Tomēr es mēdzu būt arī liela un gara kā žirafe, tikai daudz lempīgāka. Kā Milzu Lempis Vinnija Pūka namiņā! Kas mani tādu ņems savā kabatā?
     Es varu būt sliktākais, kas ar Tevi jebkad noticis, aiz sevis atstājot vien sāpīgu atmiņu rētas. Tomēr es varu kļūt arī par tavu gaišo pusi, par saules stariņu, kurš gādīgi rūpēsies, lai Tu būtu drošībā. Stāstīšu visādus niekus, kaut stāvēšu uz galvas vai ķēmošos kā jukusi, līdz pasmaidīsi. Vai arī ļauši izstāstīt sāpi un raudāt uz pleca. Atpakaļ neko neprasīšu, man visa kā pietiek. Nesoli man pasauli, arī solījumu ir gana.
     Es esmu tas velniņš, ne enģelītis uz Tava pleca. Bez visa labā un jaukā, es Tevi apvārdošu, kūdīšu un pēc tam, savu padarījusi, nozudīšu, lai vēlāk no jauna uzrastos. Es nevēlos būt glābēja, tikai galvenā varone pati savā dzīvē. Atkal pretrunas, vai ne? Manī dzīvo divi, pavisam atšķirīgi cilvēki, viņi savā starpā nesatiek. Atzīšos, to stāstot, es mazliet baidos izklausīties pēc šizofrēniķes. Arī ar savu velniņu esmu iedraudzējusies, varbūt tāpēc, ka dažreiz ātrumā pārspļauju pār labo, ne kreiso plecu, kad Viņš mani kaunina par nelaimes piesaukšanu (vispār jau es pavisam neesmu māņticīga, dzīvošana kopā ar diviem melniem kaķiem mani norūdīja).
     Un tad palieku tā es, kura esmu pati sev - nepavisam ne skumja vai nopietna. Joprojām esmu bērns, pat smejos kā piecgadīga un negaisa laikā slēpjos zem segas. Mostos nakts vidū, lai rakstītu vai zīmētu un pēc tam nogurumu izguļu matemātikas stundās. Vēlos būt kā kaķis, kurš staigā tur, kur pašam tīk. Mana nebeidzamā tieksme pēc brīvības var Tevi iznīcināt, esmu egoiste.

Tikai starpcitu, Prāta Vētras jaunais albūms ir burvīgs.

Prāta Vētra - Latern

Tu nemaz nezini

     Vispār jau ir vienalga. Atmetu ar roku un neliekos ne zinis. Tomēr ir brīži kad tik ļoti gribas visai pasaulei izskaidrot, kā ir patiesībā, kaut vai tikai tāpēc, ka man nepatīk tas cilvēks, par kuru mani pataisa. 

Biffy Clyro - Stars and Shites

Mazās un lielās lietas, kuras dara mani laimīgu

     Tā runā, ka pirmais solis uz pilnveidošanos, ir novērtēt kas Tev ir un pārstāt domāt par to, kas, iespējams, varētu būt. Mēs visi taču gribam būt laimīgi, vai ne? Par to ir tik sasodīti daudz runāts, ka es sāku uzdot sev jautājumu - kas tad īsti liek man sajust laimes taurenīšus pakrūtē? Un tā es nonācu pie šī ieraksta. Es vēlos uzskaitīt visas tās mazās (un ne tik mazās) lietas un notikumus, kuri liek man priekā starot kā maija saulītei, tikai ikdienas gājumā to nepamanu.

• Saulainie rīti, kad pamostos pilnībā izgulējusies, atveru savu jumta logu un klausos kā čivina putniņi
• Itāļu ekspresso / kafija ar tik daudz piena un cukura, ka drīzāk to varētu saukt par piena sīrupu ar kafijas piegaršu
• Karsta duša
• Multenes (brīžiem jo muļķīgākas, jo labākas)
• Saturīga saruna ar draugu, radinieku vai vienkāršu garām gājēju
• Tā dīvainā, klusā ķiķināšana, kad gribas skaļi smieties, bet nedrīkst, jo atrodies, piemēram, sk. Gailes stundā
• Klusi aizlavīties uz savu slepeno, netraucēto vietiņu vecpilsētā, lai lasītu mīļāko grāmatu jau piekto reizi pēc kārtas un pazust tik neitrāli, ka neviens nepamana manu prombūtni
• Saņemt vēstuli
• Vannoties nevis lai mazgātos, bet relaksētos (sadedzot sveces un klausoties manas mīļākās balādes)
• Noskaņas radīšana
• Lietainā laikā sēdēt uz palodzes vai arī gulēt gultā zem mana jumta loga un klausīties kā lietus lāses sitas pret logu
• Ja citi smejas par maniem jokiem
• Smiešanās bez iemesla, veselīgi pasmieties par sevi
• Izraudāties spilvenā un saprast, ka dzīve nemaz nav tik slikta
• Pamosties un saprast, ka vēl pāris stundiņas drīkst gulēt
• Ēdiena gatavošana
• Šūpošanās
• Uzklausīt cilvēku, kuram ļoti nepieciešams kāds, kurš kaut vai tikai klausās
• Apziņa, ka man ir draugi dažādās pasaules malās
• Uzkrāsot sarkanas lūpas
• Sapucēties un priecāties par to, ko ieraugu spogulī, pat, ja nav paredzēts kaut kur doties
• Uzvilkt mana puiša džemperi, apzināties, ka tajā izskatos muļķīgi, tomēr justies it kā viņš visu dienu būtu man blakus / Pa kluso iesmaržot delnas locītavu ar viņa smaržām un visu dienu ik pa brīdim slepus to pasmaržot 
• Tas, kā Viņš uz mani skatās
• Atrast dziesmu, kura raksturo manas tā brīža izjūtas
• Dzirdēt savu mīļāko dziesmu pa radio
• Saullēks / saulriets - gan vienatnē, gan kopā ar kādu
• Apskāvieni
• Mīļot murrājošu kaķi
• Ceļošana
• Peonijas!!
• Piedzīvojumi 
• Spontānas idejas 
• Izveidot bunkuru no segām (istabā), paslēpties tajā un iztēloties, ka esi džungļos
• Kad man neļauj  iet gulēt tikai tāpēc, ka negrib pārtraukt sarunu
• Pārsteigumi (tie pozitīvie gan, nevis no sērijas "tavs kaķis nomira")
• Dzejas lasīšana
• Franču mūzika
• Dejas lietū
• Negaiss, kura laikā aiz bailēm slēpties zem segas un pēc tam smieties par sevi
• Jauns apģērbs, bet ne pati iepirkšanās
• Telpaugi
• Saņemt ziedus tikai tāpēc, ka ir trešdiena
• Zīmēšana / gleznošana
• Kad mazs bērns mani samīļo un saka "Zini? Es tevi ļoti, ļoti mīlu!" (haha, šis gan attiecas ne tikai uz maziem bērniem)
• Justies skaistai - vienkārši, tāpat vien, nevis pēc pie spoguļa pavadītas stundas
• Mani vecāki, gan tajos brīžos, kad apgalvo, ka vienmēr būšu viņu mazā meitiņa, gan tajos, kad viņi atzīst mani par pietiekami pieaugušu, lai es pati pieņemtu lēmumus par savu dzīvi
• Dienas un vakari, kurus pavadu mājās viena - daru ko vēlos un neviens man nejautā kāpēc
• Šķobīšanās līdzi populārām dziesmām līdz sirds dziļumiem emocionāli un izjusti (pēc tam ilga smiešanās par sevi)

     Pat nevēlos beigt šo sarakstu, jo ir vēl tūkstošiem brīžu, notikumu, darbību, kas man liek priecāties par dzīvi, tieši tādu, kāda tā ir. Nākamreiz, kad saku, ka eksistēju, nevis dzīvoju, pabāziet man šo ierakstu zem deguna kā izvēlīgam kaķim sauso barību, vai arī vienkārši ļaujiet man izraudāt sāpi, lai ar skaidru skatu atkal paskatītos uz savu jauko ikdienu.

Mana šī brīža mīļākā dziesma

Susie Suh - I do

Šoreiz "lūdzu" vietā būs "man vajag"

     Man vajag lai mani paņem pie rokas un palīdz piecelties, ja esmu pakritusi, nevis apsēžas blakus un ierosina velties lejā pa blakus esošo nogāzi.

Lykke Li - Tonight

Ir jāaug

     Es, tāpat kā laiks, nestāvu uz vietas. Tev arī nevajadzētu.

Tā man iet

     Slinkāku blogotāju par mani es šobrīd nespēju iedomāties. Nav tā, ka man nav ko teikt (tas vispār būtu apbrīnojami), vienkārši ir slinkums savu domu gājienu notvert un pierakstīt. Tas maita mūk no manis tiklīdz ierauga klaviatūru.
     Īsumā sakot, pašlaik es cenšos augt (dieva dēļ, ne garumā!). Gluži kā mazs bērns tveru pasauli ar plaši atplestām rokām (pretēji dažām manām vienaudzēm, atplestas nav kājas), cenšos attīrīt prātu no aizspriedumiem, nojaukt savu nepārvaramo lepnuma mūri. Brīžiem tikai brīnos, kurā brīdī pārstāja darboties mana paklusēšanas opcija, esmu sākusi, kā tautā saka, palaist muti.

Rakstot šūpoju galvu šīs dziesmas ritmā

Johnny Cash - Personal Jesus

Domu plašumi

     Kad sāku iedziļināties sīkumos, viss sāk šķist absurds un savāds. Kāpēc noticis tieši tā un nekā citādāk?

Lissy Trulie - Ready for the floor

Es vairs neesmu ziemas un aukstuma cilvēks

     Man, lūdzu, vasaru, ādas bikses, mustangu ar nolaižamu jumtu, roka klasiķus pilnā skaļumā un teikumu brauc kur vēlies, dari ko vēlies- izpriecājies!.
Nu jā, pilnas kabatas ar naudu arī lieti noderētu..

Bryan Adams - Summer of '69

(dziesma, kura man vienmēr likusi vēlēties dzīvot septiņdesmitajos)

Dzīve nav nežēlīga, tā ir vienaldzīga

     Es tā negribu. man tā nepatīk. Es labprāt pastāstītu kā gribu, bet viņi jau tāpat neklausīsies. Vai arī smiesies.

Ak jā, virsrakstā citāts no A.Neiburgas Stum, stum. 

Joan Jett - Change the world

Egoista bībele #3

Katras partnerattiecības sākas pašam ar sevi. Tu esi savs visuzticamākais partneris, ja pats sev tici un esi saskaņā ar sevi. Partnerattiecības labākais priekšnoteikums ir nevis līdzība, bet gan papildināšana.

Jozefs Krišners

Egoista bībele #2

Visam, ko tu runā, nav jābūt patiesībai, pietiek, ja tā ir tava taisnība. Tomēr, ja tu citiem neļausi pasacīt to, ko viņi grib pateikt, viņi neklausīsies, ko tu vēlies teikt viņiem.

Jozefs Krišners

Egoista bībele

Zvejnieka likums māca: ja gribi noķert līdaku, liec uz āķa tārpu, kaut arī tev labāk garšo ābolkūka.

Jozefs Kiršners

Pasakot skaļi tas šķiet kaut kā neticami..

      Man piemīt tāda nelāga īpašība vienā mirklī atslēgties no ārpasaules, saglabājot saprātīga cilvēka izskatu. Nekontrolējami ierokos savu domu bezdibenī, nedzirdu un neredzu neko no tā, kas notiek apkārt. Atjēdzos. Jau atkal - esmu garām palaidusi stāsta galveno daļu vai jautājumu un saņemu neizpratnes pilnus, gaidošus skatienus.

Foo fighters - Walk

Nu ja.

     Kāpēc visi mani ieraksti sastāv no ievada, iztirzājuma un nobeiguma? Es taču tā nemaz negribu.

Patrick Wolf - The city