Jau atkal par mani.

     Es esmu maza, mazītiņa. Nāc, ieliec mani savā kabatā. Es tur sēdēšu klusa un pacietīga, un brīžiem čukstēšu visādas muļķības. Tavā kabatā es krāšu savas bērnišķīgās bailes no pasaules un briesmoņiem - manas iztēles augļiem. Bailes no Tevis un sevis arīdzan. Tomēr es mēdzu būt arī liela un gara kā žirafe, tikai daudz lempīgāka. Kā Milzu Lempis Vinnija Pūka namiņā! Kas mani tādu ņems savā kabatā?
     Es varu būt sliktākais, kas ar Tevi jebkad noticis, aiz sevis atstājot vien sāpīgu atmiņu rētas. Tomēr es varu kļūt arī par tavu gaišo pusi, par saules stariņu, kurš gādīgi rūpēsies, lai Tu būtu drošībā. Stāstīšu visādus niekus, kaut stāvēšu uz galvas vai ķēmošos kā jukusi, līdz pasmaidīsi. Vai arī ļauši izstāstīt sāpi un raudāt uz pleca. Atpakaļ neko neprasīšu, man visa kā pietiek. Nesoli man pasauli, arī solījumu ir gana.
     Es esmu tas velniņš, ne enģelītis uz Tava pleca. Bez visa labā un jaukā, es Tevi apvārdošu, kūdīšu un pēc tam, savu padarījusi, nozudīšu, lai vēlāk no jauna uzrastos. Es nevēlos būt glābēja, tikai galvenā varone pati savā dzīvē. Atkal pretrunas, vai ne? Manī dzīvo divi, pavisam atšķirīgi cilvēki, viņi savā starpā nesatiek. Atzīšos, to stāstot, es mazliet baidos izklausīties pēc šizofrēniķes. Arī ar savu velniņu esmu iedraudzējusies, varbūt tāpēc, ka dažreiz ātrumā pārspļauju pār labo, ne kreiso plecu, kad Viņš mani kaunina par nelaimes piesaukšanu (vispār jau es pavisam neesmu māņticīga, dzīvošana kopā ar diviem melniem kaķiem mani norūdīja).
     Un tad palieku tā es, kura esmu pati sev - nepavisam ne skumja vai nopietna. Joprojām esmu bērns, pat smejos kā piecgadīga un negaisa laikā slēpjos zem segas. Mostos nakts vidū, lai rakstītu vai zīmētu un pēc tam nogurumu izguļu matemātikas stundās. Vēlos būt kā kaķis, kurš staigā tur, kur pašam tīk. Mana nebeidzamā tieksme pēc brīvības var Tevi iznīcināt, esmu egoiste.

Tikai starpcitu, Prāta Vētras jaunais albūms ir burvīgs.

Prāta Vētra - Latern