Man ārkārtīgi patīk rudens, un tas, ka sētnieki šogad slinko. Visur tik skaisti sabirušas dzeltenās (jā, šogad gan tikai dzeltenas) lapas, daba šobrīd ir vairāk kā burvīga. Rudens neliek vilties; ja ir pieņemts, ka vasarai jābūt karstai, bet ziemai sniegbaltai un aukstai, tad par šo gada laiku konkrētu stereotipu nav, tik vien kā krāsainās lapas, kas ir visnotaļ neizbēgama parādība. Es arī gribu būt kā rudens, brīva no stereotipiem.
Daudz cilvēku sūdzas par rudens depresiju, es gan teiktu, ka tieši šis ir gada mājīgākais laiks, kad var atļauties uzvilkt mugurā ērtu, omas adītu džemperi un vilnas zeķes, iekurināt kamīnu, uztaisīt tasi silta kakao un nodoties, piemēram, grāmatu lasīšanai. Jā, jā, zinu, miera mika. Turklāt es nespēju iedomāties vēl jaukāku vietu, kur "pārziemot" kā Kuldīgu, tāpēc cik vien spēju, izbaudu savu pēdējo gadu šajā brīnumainajā vietā.
Tā lūk. Šoreiz bez sarkasma un cinisma, dziļiem domu graudiem un depresīvās nokrāsas. Es smaidu, pasmaidi arī Tu. :)
Šī dziesma nu nekādi neatstāj manu galvu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru