Kā Tev klājas? Ko jaunu esi iepazinis, atklājis? Nē, nestāsti, mani tas it nemaz neinteresē. Tu solījies atgriezties, liki man gaidīt - es gaidīju. Iet dienas, mēneši, gadi.. Bet es, tāpat kā laiks, nestāvu uz vietas. Es Tevi mīlēju, kaisli. Manu mīlestību pret Tevi varēja griezt ar nazi - tik bieza un taustāma tā bija. Un pēkšņi, tās vairs nav. Izgaisa. Sajūta kā brīvajā kritienā - pēc pirmajām izmisuma un nāves baiļu pilnajām sekundēm es sapratu, ka spēju izplest spārnus un ļauties, lai brīvība glāsta manu miesu. Kā akmeņu krāvums novēlās no manas gurdenās sirds - es esmu b-r-ī-v-a!
Un tomēr es Tevi joprojām mīlu, par to, ka dāvāji man brīvību. Es ceru, ka mīli arī mani, jo es Tev, dārgais, dāvāju to pašu. Mums bija lemts satikties, Pēr, bet jo vairāk lemts mums bija šķirties. Es vairs nevēlos Tevi redzēt, un Tu nekad vairs neredzēsi mani. Ja reiz dzīvē, ceļā, mēs satiksimies, tad viens otram tikai viegli uzsmaidīsim, un neviens nemaz nenojautīs, ka dāvājām viens otram kaut ko vēl svarīgāku par mīlestību - brīvību. Ar dievu, Pēr!
Bez cieņas un mīlstības,
Solveiga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru