10/28/2012
Jautājumi
Bieži dzirdu nosodījumu, ka manās acīs nav redzama nožēla. Bet kas ir svarīgāk - apzināt kļūdu un censties to labot, vai arī vienkārši žēloties? Cik sasodīti ārišķīgi, jūs, cilvēki, esiet.
10/22/2012
Mezgls
Es Tevi pazīstu labāk nekā vajadzētu. Un Tu zini, ka tā ir, tomēr turpini man stāstīt to pašu, jau zināmo. Es klausos tēlotā izbrīnā un Tu zini, ka mans izbrīns ir tēlots. Tāpat arī Tu pazīsti mani, tieši tik pat nepieklājīgi labi, tomēr es Tev turpinu stāstīt visu to pašu, jau izstāstīto. Arī Tavs izbrīns ir tēlots, mēs abi to zinām. Mums tā ir labi, viss ir tā, kā tam jābūt. Tā bija tikai vienlaicīga nopūta, bet zinu, tāpat arī Tu zini, ka nodomājām vienu un to pašu.
Dzīve kā kamīns mājīgs
Pārskatot savus bloga ierakstus secināju, ka par sevi radu depresīva cilvēka iespaidu. Patiesībā jau tā nemaz nav, tieši otrādi, ir pavisam jauki, jeb Kaupera vārdiem runājot - dzīve kā kamīns mājīgs.
Man ārkārtīgi patīk rudens, un tas, ka sētnieki šogad slinko. Visur tik skaisti sabirušas dzeltenās (jā, šogad gan tikai dzeltenas) lapas, daba šobrīd ir vairāk kā burvīga. Rudens neliek vilties; ja ir pieņemts, ka vasarai jābūt karstai, bet ziemai sniegbaltai un aukstai, tad par šo gada laiku konkrētu stereotipu nav, tik vien kā krāsainās lapas, kas ir visnotaļ neizbēgama parādība. Es arī gribu būt kā rudens, brīva no stereotipiem.
Daudz cilvēku sūdzas par rudens depresiju, es gan teiktu, ka tieši šis ir gada mājīgākais laiks, kad var atļauties uzvilkt mugurā ērtu, omas adītu džemperi un vilnas zeķes, iekurināt kamīnu, uztaisīt tasi silta kakao un nodoties, piemēram, grāmatu lasīšanai. Jā, jā, zinu, miera mika. Turklāt es nespēju iedomāties vēl jaukāku vietu, kur "pārziemot" kā Kuldīgu, tāpēc cik vien spēju, izbaudu savu pēdējo gadu šajā brīnumainajā vietā.
Tā lūk. Šoreiz bez sarkasma un cinisma, dziļiem domu graudiem un depresīvās nokrāsas. Es smaidu, pasmaidi arī Tu. :)
Man ārkārtīgi patīk rudens, un tas, ka sētnieki šogad slinko. Visur tik skaisti sabirušas dzeltenās (jā, šogad gan tikai dzeltenas) lapas, daba šobrīd ir vairāk kā burvīga. Rudens neliek vilties; ja ir pieņemts, ka vasarai jābūt karstai, bet ziemai sniegbaltai un aukstai, tad par šo gada laiku konkrētu stereotipu nav, tik vien kā krāsainās lapas, kas ir visnotaļ neizbēgama parādība. Es arī gribu būt kā rudens, brīva no stereotipiem.
Daudz cilvēku sūdzas par rudens depresiju, es gan teiktu, ka tieši šis ir gada mājīgākais laiks, kad var atļauties uzvilkt mugurā ērtu, omas adītu džemperi un vilnas zeķes, iekurināt kamīnu, uztaisīt tasi silta kakao un nodoties, piemēram, grāmatu lasīšanai. Jā, jā, zinu, miera mika. Turklāt es nespēju iedomāties vēl jaukāku vietu, kur "pārziemot" kā Kuldīgu, tāpēc cik vien spēju, izbaudu savu pēdējo gadu šajā brīnumainajā vietā.
Tā lūk. Šoreiz bez sarkasma un cinisma, dziļiem domu graudiem un depresīvās nokrāsas. Es smaidu, pasmaidi arī Tu. :)
Šī dziesma nu nekādi neatstāj manu galvu..
10/13/2012
Naktī
Es izbaudu degošā papīra skaņu; tāpat arī skatu, kā uz tā rakstītais pārvēršas pelnos. Pasacīts nepateiktais un turpat arī aizmirsts. Burvīgi, vai ne? (nē).
10/02/2012
Abonēt:
Komentāri (Atom)