Mirkli pirms rakstīšanas blogā, to iedvesmas pilno brīdi, kad šķiet, visu dzīvi ietērpšu skaistās rindās un publicēšu ko īpašu. Mirkli pirms negaisa; ak, šo bijības un varenuma pilno momentu, kad mākoņi iekrāsojušies tumši, tumši zilā krāsā un vējšs sastingst, it kā ļaudams dārdēt pērkonam. Brīdi pirms nakts, jā saulrietu. Nolikt galvu uz mana Supermena pleca, un vērot saules staru košās rotaļas pims tie nozūd aiz horizonta. Arī to mirkli pirms dienas. Pārvarēt vēlmi palikt zem siltās segas līdz acis apžilbinās uzstājīgā pusdienlaika saule un iziet ārā dzestrajā tumsā, lai vērotu kā rītausma spēlējas ar miglu. Mirkli pirms iemigšanas. To sajūtu, kad esmu vēl pie apziņas, bet redzu jau pirmos sapņus. Arī brīdi, pirms kāpšanas ārā no gultas; nekad tā nav šķitusi ērtāka, mīkstāka un siltāka tieši tajā brīdī. Mirkli pirms skūpsta. Kad sejas ir tik tuvu, ka jūtu viņa silto elpu un tauriņos lidojam pakrūtē. Laiku pirms Ziemassvētkiem, garos, skaistos ziemas vakarus, kurus pavadīt sveču gaismā, ēdot mandarīnus un dzerot kakao... Tas, kas seko pēc bieži vien vairs nav mirklis, un tas mēdz izbojāt pirms patīkamo noskaņu. Tāpēc lūdzu, ļaujiet man reiz apstādināt mikrli pirms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru