Pēcpusdiena. Esmu cēlusies četros no rīta, lai kopā ar savu mīļojaukoburvīgoneatkārtojamo Supermenu sagaidītu rītausmu. Man gan ir brīvdiena, tomēr visu dienas pirmo pusi braši turos nomodā, līdz uznāk tāds lūziens, ka izlemju nedaudz atlaisties. Tiklīdz esmu iekārtojusies visērtākajā gulešanas pozā un aizvērusi acis, man sāk zvanīt telefons. No redakcijas, protams. Nepaiet ne desmit minūtes, kad jau atkal stāvu pie atvērtām ārdurvīm un jau atkal secinu. Līst. It kā ar to vēl nepietiktu, nogrand skaļākais pērkona grāviens, kādu esmu dzirdējusi kopš Horvātijas un Ungārijas negaisiem, un vēl, jātiek līdz otram pilsētas galam, lai fotografētu pārdevējus, kuri varētu pastāstīt, kā izvēlēties telti. Iedomājieties? Telti. Tāpēc es cēlos un joņoju uz redakciju.
Ak jā, arī bilžu apstrāde. Arī tā. Mana idilliskā pasaule sabruka brīdī, kad atklāju, ka avīzē publicējamās bildes neaprobežojas ar Image-Mode-Grayslace, bet gan divu stundu darba pie septiņām bildītēm.
Bet ar to jau viss nebeidzas, arī rakstīt es mēdzu. Nelieto es! Tavu personīgo viedokli lasa tikai pārdomu slejā! Lievārdība! Stila kļūda! Komats vajadzīgs! Te gan nav! Vairāk jautājumus intervijai! Raksts šķiet pļiekans! Nepārprotiet, šadi mani redakcijā neviens nelamā, tā es lamājos pati (ieteverot vismaz divdesmit lamu vārdu divās valodās).
Nu gan būšu pārpukstējusies kā tāda īgna kaimiņsētas tante, kuras tomāti atsakās sārtoties. Un ar tomātiem es tiešām domāju tos sarkanos dārzeņus (vai arī tomāts ir auglis?), nevis kaut ko samaitātu, lai arī es nezinu nevienu samaitātību attiecināmu uz tomātiem. Bet tas tā, katram gadījumam. Nevēlos, lai kāds izdomātu, ka man riebjas darbs redakcijā. Pat liekot roku uz sirds, varu teikt, ka man tur patīk. Jo īpaši ideāls šis darbs ir vasaras brīvdienām - pietiekami radošs un bez konkrēta darba grafika. Bet, lūdzu, nejautājiet man, vai studēšu žurnālistiku. Tas vienkārši nav priekš manis.
