Svētki, jo īpaši Ziemassvētki, ir laiks, kad bieži vien cilvēkus, pretēji tam, kā vajadzētu, pārņem skumjas, kompleksi, dusmas.. Kļūstam domīgi un jūtīgi. Lasot dažādu sociālo portālu lietotāju domas, lielais vairums sūdzējās par to, ka nav svētku noskaņa, nav tā īpašā, tik ļoti vajadzīgā izjūta. Iemesli dažādākie - nav sniegs, nav tas, nav šitas, nav vēl kaut kas! Jau uzreiz atzīšos, ka pagājušajā, un ne tikai pagājušajā, arī es iekļāvos šajās cilvēku masās, kuri pukojās uz visu pasauli, jo nav tā kā vajag. Tikai šogad nonācu pie atziņas, kas noved mūs pie šādām domām. Novembrī loloju cerības, ka izdekorēšu māju, cepšu piparkūkas, dzeršu kakao, pa pastu sūtīšu apsveikumus draugiem un radiem. Kopā ar pirmo sniedziņu un eglītēm uz gājēju ielas pienāca decembris. Un tad nu sākās! Tirdziņš Rīgā, tirdziņš skolā, ieskaite bioloģijā, ieskaite ekonomikā, ieskaite te, ieskaite tur, konsultācijas vēl kaut kur. Izejot no mājām joprojām tumšs, atgriežoties - jau tumšs. Un tad vienīgā interese atkrist pie TV un doties gulēt.
Un iedomājies - esmu tikai skolēns! Kāda ikdiena bija studentiem un strādājošajiem? Rezultāts? Tuk, tuk, pie loga klauvē lietains Ziemassvētku vakars, kas tiek gaidīts tikai dēļ tām trim brīvdienām. Vai tā vajadzētu būt? Svētkus ir jāļauj sagaidīt, tos izbaudīt, ne nostrādināt līdz pašam pirsvētku vakaram, kurš vairumam tiek pavadīts skrienot iepirkt dāvanas. Un es nemaz nepieminu tos, kuri strādā, piemēram, lielveikalu ķēdēs.
Bet tā mēs te dzīvojam. Meklēsim izjūtu sirsniņās, ne gaidīšanā, un es tomēr panācu, ka man bija jauki svētki. To arī novēlu jums, nu jau - Jaunajā gadā. 
