No manis tik sen nav dzirdēts, tik savādi man pašai. Šķiet viss jau reiz pateiks, pastāstīts. Meklēju īstos vārdos, galvā lieku teikumus. Skatiens bezmērķīgi slīd pār istabu. Iedvesma, kur tu esi?
Brīžiem šķiet, ka mana dzīve skrien tik ātri kā nigērietis olimpiskajās spēlēs. Pamirkšķinu acis un mirklis jau pagājis. Un tad vēl viens, vēl un vēl. Citreiz tā stiepjas kā medus lāse, lēni un nesteidzīgi. Un labi nav nekad; brīži kuri skrien kā vēja ķerti, tiem gribas likt apstāties, kaut mazliet piebremzēt. Un vai man tiešām jāstāsta, ko vēlos izdarīt ar tiem otriem?
Esmu tik kļuvusi tik paredzama. Šķiet, jau ieraugot jaunu ierakstu no manis ir zināms par ko tas būs. Katram teikumam zināt turpinājumu, kā lētai vācu romantiskajai filmai.
Es vēlos mieru, kaut arī par lielu nemieru pašlaik nevarētu sūdzēties, mieru divatā. Saritināties siltākajā segā un vienkārši būt blakus zinot, ka nekur nav jāiet, esam tikai mēs abi un neviens cits. Klausīties salkanākajās balādes un pārtikt no piparkūkām un madarīniem vien.
Un neviens jau nemaz man to nav aizliedzis. Laiks vienīgi.
