Cilvēks, tik dažāds.

. 

          Es vēlos. Būt bezrūpīga kā bērns. Priecāties par visu ko redzu. Apbrīnot ziedošās ābeles un ar nepacietību gaidīt ābolu laiku. Vēlos visu dienu pavadīt ārā, uzrāpties augstākajā kokā un, baudot klusumu, sapņot par nākotni. Es vēlos gaidīt rītdienu ar domu, ka tā būs aizraujoša un piedzīvojumiem bagāta. Un naktī sajust sev blakus cilvēku ar tādu pašu cerību.

     Es vēlos ļauties mirklim. Aiz rokas paņemt labu draugu un siltā vasaras naktī iet jāņtārpiņus meklēt. Nakšņot teltī, stāstīt spoku stāstus un pēc tam visu nakti baidīties no zombijiem. Priecāties par saulainu dienu, lai vakarā varētu doties uz to īpašo pļavu, kur zem lielā ozola satīties segā un vērot kā rietošās saules stari smilgās spēlējas. Naktī skaitīt zvaigznes, sacensties, kurš atradīs vairāk zvaigznājus un izvēlēties zvaigzni, kuru nosaukt savā vārdā. Es vēlos iekāpt autobusā, kurš dodas man nezināmā virzienā un ļauties piedzīvojumam. Pieiet pie pildīto ceriņu krūma laimītes meklēt un justies kā laimīgākais cilvēks pasaulē. 

     Es vēlos vēsu, lietainu dienu, lai klausoties kā lietus lāses sitas pret manu jumta logu, kādam izstāstītu savus kvēlākos sapņus. Arī siltu vasaras gāzienu, lai kā traka skrietu ārā, lēkātu pa peļķēm un dejotu lietū. Vēlos svinēt Ziemassvētkus vasaras vidū. Rīta agrumā uzsēsties uz padomju laika divriteņa un ar vecu vīru tirugus laukumā diskutēt par politiku. Pamosties pirms saullēkta un mēģināt savākt miglu trīslitru burkā. Mērcēt kājas rīta rasā un ieelpot vasaras dzestro un smaržīgo gaisu. 

     Es vēlos doties tik garā pastaigā, ka kājas vairs neklausa, tāpēc mājās jādodas ar stopiem. Vēlos negaisu, lai varētu paslēpties kādam azotē un stāstīt, cik ļoti bail man ir. Vēlos cept pankūkas un pēc tam pārvarēt bailes no zirnekļiem ejot uz pagrabu pēc ievārījuma, lai varētu tēlot supersievieti, kura pati spēj atskrūvēt burkas vāciņu. Klausīties vecvecāku atmiņu stāstus par to, kā viņi satikuši viens otru un kādas trakulības darījuši jaunībā. Tos klausoties, ticēt mūžīgajai mīlestībai un just tauriņus pakrūtē cerot, ka arī es nodzīvošu tikpat skaistu mūžu un man būs šādi stāsti, kuros dalīties ar saviem bērniem un mazbērniem. 

     Es vēlos daudz. Tomēr visvairāk, satikt cilvēku ar tādām pašām vēlmēm kaut vai tikai tāpēc, lai zinātu, ka neesmu tāda vienīgā. 

Mīlestībai ar nedēļas nogalēm nepietiek.

Nē, Annu nav apēdis bubulis, Anna ir dzīva, tikai nu jau veselu mēnesi nav radusi iedvesmu blogot. Bet te nu es esmu un jau atkal izlieku to, ko vajadzēja aizmirst vēl nepateiktu.
Mēneša laikā daudz kas var mainīties. Tas it kā paiet ātrvilciena cienīgā ātrumā, bet kad uz to paskatos savā atmiņu lādītē, saprotu, ka noticis ir tiešām daudz.
Mēneša svarīgākā atziņa laikam ir tā, ka es tomēr neesmu ģimenes cūka! Joprojām nesaprotu, kāpēc līdz šim tieši es biju tikusi vainota nekārtības radīšanā. Laikā, kad 4 dienas viena dzīvojos pa mājām, viss bija ideālā kārtībā. Manā kārtībā. Nedod Dievs, kāds (brālis) būs nolicis krūzīti tur, kur manuprāt tajai nav jāstāv, vai neizmazgājis katlu pēc makšķernieku putras vārīšanas! Apavi tika sakārtoti akurātā rindiņā, nevis mākslinieciskajā haosā, kāds koridorī valda ikdienā, vannas istabas izlietnes mala tika atbrīvota no visiem ādas kopšas līdzekļiem, nemaz nerunājot par to, cik skaisti izskatījās virtuve! Un atliek tikai pus stundu visai ģimenei būt mājās, lai manis lolotā kārtībā pārvērstos.. hmm. Es pat nezinu kā to nosaukt. Tā lūk.
Vēl bez pedantisma lēkmēm, mani piemeklēja vēlme pēc pārmaiņām. Pēkšņi attapos, ka tas, kas līdz šim šķitis labi un skaisti, man ne mazākajā mērā vairs neliek justies labi un nesniedz nekādu morālo piepildījumu. Ak, es tagad cenšos izklausīties gudra. Nekas, es jau zinu, ka neizdodas.
Protams, neiztiku arī bez ziepēm, jeb divdomīgām situācijām. Mani tiešām uzjautrina tas, cik aizraujošus stāstus spēj izdomāt cilvēki! Īpaši, ja tie ir par citiem cilvēkiem. C'moon, cilvēki, kad jūs beidzot atmetīsiet to stereotipu, ka ieraugot meiteni un puisi pastaigājoties, tas uzreiz nozīmē, ka šie cilvēki ir jau piecreiz pārgulējuši, krāpj viens otru ar vēl pieciem, un jā, man aptrūkās piemēri, lai arī prātā bija vairāki. Bet nu neko, izaudziet.
Jāatzīst, ka es nenožēloju pilnīgi neko, ko pagājušā mēneša laikā esmu izdarījusi. Ja nu vienīgi to, ka vēl neesmu fiziku izlabojusi, bet tas jau ir kaut kas, ko es neesmu, nevis esmu izdarījusi.

Pirmdienas rītā ejot uz skolu, Džoanas Džetas Bad Reputation šķita īpaši piemērota dziesma.