(Bez)miegs.

"Nakts vidū es pamostos vienos sviedros. Manā galvā ir agriezušies reiz zudušie tēli, ainas, kuras pirms ilga, ilga laika biju noglabājusi kādā attālākā savas zemapziņas stūrī, bet tās, nodevējas tādas, izmanto laiku, kad guļu, kad esmu inerta un bezpalīdzīga un nespēju pret viņām cīnīties. Un viņas atgriežas, lai mani mocītu, lai panāktu, ka pēkšņi trūkstos augšā no miega."

Lusija Ečevarija.

 

Vai lai kļūtu par ideālu, ir jābūt perfektam?

"Sievietes vienmēr sniedz vairāk nekā sola. Vīrieši pretēji."
"Vīram jāzina tikai 3 vārdi - mīlu, nopirkšu, aizbrauksim."

Šovakar runāšu par globālām tēmām. Ellē, jā! Es un Kristīne par šo iesākām diskutēt, un nu esmu nolēmusi savu sašutumu paust ne tikai Kristīnei, bet arī tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kuri mēdz lasīt ko es šeit ierakstu. Diemžēl Jums izpaliks mans ciniskais balss tonis un izteiksmīgie, sašutuma un niknuma pilnie roku žesti, bet nu pārdzīvosiet. Tos varat piedomāt.

Tātad, augstāk redzamajiem citātiem ir izskaidrojums. Nepārprotiet, es pavisam nepiekrītu šiem apgalvojumiem, tieši tāpēc esmu nonākusi pie šī ieraksta. Jā, es saprotu, ka vismaz otrais ir tādā kā joka līmenī, bet tomēr katrā jokā mīt daļa patiesības, ne tā? (jau atkal retoriskais jautājums, kura atbildi negaidu) Palasot draugiem.lv runā sadaļu, esmu sazīmējusi šādu ideālā vīrieša aprakstu;

- Viņam ir jābūt darba rūķim, kura alga salīdzināma ar premjerministra algu, bet viņš pavisam noteikti nedrīkst būt premjerministrs, jo visi ministri ir cūkas un neko nejēdz. Protams, nekādi vēlie vakari darbā un nekādas sekretāres, ja vien tā nav padomju laika kundze ar ūsām virs augšlūpas. Viņam ir jāsavāc bērni no skolas vai bērnu dārza, jārūpējas lai viņi būtu paēduši un apmierināti ar dzīvi. Viņam ir jāiepērkas, jāgatavo, jātīra māja un vispār jābūt mājsaimniecei. Ak jā, neaizmirsīsim par to, ka viņam jāmīl tā sieviete, kura cauru dienu blenž TV ekrānā un aizrautīgi seko līdzi ziepenēm, jāpērk viņai ziedi un šokolāde, kā arī jāaplaimo ar dārgām rotām un ceļojumiem!

Lai nerakstos pārpratumi, jau uzreiz pasaku, ka nesaku, ka sievietes to vien dara, kā cauru dienu blenž TV ekrānā. Vismaz daļa. Mana dziļā doma ir saistīta ar to, ka ir radies šāds stereotips par vīriešiem. C'moon, cik daudz no jums, dārgās dāmas, ir redzējušas kaut vienu šādu vīrieti? Turklāt vai tiešām vienīgā laime atrodama dārglietās un šokolādē?

 Laikam esmu pavisam ķerta, bet mans lieliskā vīrieša ideāls ir pavisam citādāks. Tāpat arī kā izpratne par romantiku un dzīvi vispārīgi. Nav svarīgi cik viņš pelna vai cik labus spagetti māk pagatavot, svarīgi ir tikai tas, ko tev šis cilvēks nozīmē. Līdz ar to viņš kļūst par tieši tavu lielisko un ideālo.

Sanāca banāli un nedaudz stulbi, bet jā, es nespēju neizteikt skaļi savu sašutumu par šiem stereotipiem.

Ak, par šo gan sasmējos-

"Bērziņu ģimenē izceļas strīds. Sieva brīdina: "Nekaitini mani un nepamodini manī zvēru!" - "Vai tu tiešām domā, ka man bail no aitas?""

Un varu derēt, ka šajai sievietei ir bijusi augstāk minētā domāšana par vīriešiem, līdz ar to vīra atbilde kļūst tikai loģiska! 

Ziema un sirsniņu trakums.

Ārā ir tik jauks laiks! Tik jauks, ka no rīta mans cimds gandrīz piesala pie vārtiņiem! Bet es nesūdzos, man pat patīk. Jā, aukstums ir tiešām nejauks un ieelpojot gaisu ir sajūta, ka plaušas sasals, bet c'moon, šī ir tā ziema, par kuru tik ļoti čīkstējām visus tos gadus, kad ziemas vietā baudījām vien slapju sniegu un dubļus. Es pat teiktu, ka ir skaisti; viss tik balts, no skursteņiem veļas baltu dūmu mutuļi un ik pa brīdim snieg tāds viegls, viegls sniedziņš, kurš saulē vizuļo. Jā, esmu estēts un man vienalga.

Arī 14.februāris, kurš, kā jau zinām, ir Valentīn-diena, ir sagaidīts un pavadīts un arī par šo (ak, cik pārsteidzoši) man ir savs viedoklis. Vispār, es laikam esmu kļuvusi par romantiķi. Kā, pie velna, tas gadījies? Kopš kura laika esmu sajūsmā par vakariem, svecēm un balādēm? Bet ne par to vēlos runāt. Kaut tā uz nerva ir uzkritis Valentīn-dienas komerciālums. Esmu novērojusi, ka šī diena sadalās div-ar-pus cilvēku grupās:

pirmā) Cilvēki bez attiecībām, kuri šajā dienā īpaši sarosās, un dažkārt pat šķiet, ka iet uz sacensībām, kurās uzvarētājs ir tas, kurš būs visskaļāk izkliedzis savu vienaldzību. 

otrā) Cilvēki, kuriem šī diena kalpo kā iegansts savai otrajai pusītei(patiesībā es ienīstu šo apzīmējumu, jo katrs cilvēks ir 1 veselums, nevis staigājoša puse) iegrūst rokās konfekšu kasti, lai tikai ievilktu savu mīļoto gultā. Īpašs bonuss tiem, kuru dāvinātā konfekšu kaste ir sirds formā, ar kursīvā rakstītu "I love you" uz vāka!

Un tad nu paliek tā pus-grupa, jeb tādi cilvēki kā es, kas uzskata, ka Valentīndienai nevajadzētu būt lētam reklāmas trikam, ar mērķi iztukšot lielveikalu šokolāžu plauktus. Tajai jābūt dienai, kurā cilvēki viens par otru atceras. Kaut vai tikai samīļo un sabučo par reizi vairāk nekā citas dienas, bet nevajag visas šīs materiālās jēlības. Turklāt daudz skaistāk un personiskāk taču ir uztaisīt pašiem savu Valentīndienu, kad neviens cits par to nezin un esat tikai jūs abi, nevis vēl pāris miljoni pāru.

Jā, iespējams esmu vecmodīga savos uzskatos, bet.. Nu un?

Arī par bilde te ir nav bez iemesla. Vēl laiku atpakaļ šķirstīju dažādas tekstiņ-bildes un prātoju, vai man kādreiz kāds ko tādu pateiks. Pateica. Un es nezinu, kaut kā jauki. :)

Un te vēl kāda sen piemirsta vērtība, kura lieliski der šī vakara noskaņai.

"Būt" nenozīmē "dzīvot".

Šodien, Elvī gadījās stāvēt rindā aiz kāda nekatrās dzimtas pārstāvja/pārstāves. Sauksim viņu par ono. Te man nāk prātā bērnības aina, kurā auklīte, kas bija īsta padomju laiku tante, sparīgi krata rādītājpirkstu un savā rupjajā balsī stāsta, ka apkārtējie cilvēki jāciena un par šādiem izteicieniem var draudēt visa pēcpusdiena sēžot stūrī. Dīvaini, toreiz stūrī sēdēšana man likās tik pat drausmīga kā mūža ieslodzījums Alkatrazā. Bet šoreiz man ir spēcīgi argumenti, kāpēc šādi nodēvēju to nabaga cilvēku. Ono bija tērpies drēbēs, kuras varētu valkāt kā vīrietis, tā sieviete. Galvā cepure, no tās spurojās dažas, gandrīz sirmas un plānas, lokainas šķipsnas, kuras ūdeni un šāmpūnu pavisam noteikti nebija redzējušas vismaz pus mēnesi. Rokas raupjas, nekoptas, toties seja tik sarkana un gaļīga, ka pat to nosaucot par neglītu, tiktu izteikts kompliments. Ono nejauki smirdēja, bet to es neapstāstīšu, jo centos neelpot, baidoties, ka skaļi izteikšu kādu nejauku piezīmi.
Tātad, ko es ar to gribēju pateikt. Kaut kā neviļus pieķēru sevi domājam par to, cik ļoti baidos, ka kādu dienu es pati varētu attapties kā šāds degradējies ono, kurš nevis dzīvo, bet vienkārš ir. Bez mērķa, bez nākotnes, iespējams pat bez radiem, draugiem un ģimenes. Mani mēdz mierināt, ka man esot tik lielas ambīcijas, ka iespējamība, ka nodzīvošos līdz tik zemam līmenim, ir tik pat kā neiespējama, bet te nu es gribētu oponēt. Jā, es diezgan precīzi zinu, kādu dzīvi es vēlos. Pat detaļās- kādā krāsā būtu mans kaķis un cik logu būtu mājas priekšnamam. Bet problēma ir tajā, ka man nav ne mazākās nojausmas kā līdz tam nokļūt.

P.S.
Vai no pārāk lielas un intensīvas domāšanas, smadzenēs var izsisties korķi, gluži kā ielsēdzot pārāk daudz elektroniskās ierīces vienlaicīgi?

Par bezmiegu un peonijām.

Kas ir bezmiegs? Lūdzu nejautā, es nespēšu izskaidrot neizmantojot sauju sulīgu lamuvārdu. Tas neģēlis jau atkal mani ir paņēmis savā varā un šķiet, ka viņam patīku, jo tas mani apciemo katras brīvdienas. Ak nē, sameloju. Viņš man cenšas sist kanti arī darba dienu naktīs, bet tad es tēloju nepieejamo. Patiesībā, esmu nedaudz pārsteigta par to, cik daudz var izdarīt, ja gulēt iešanas laiku novelk līdz četriem naktī. Nopietni! Kad vēl es būtu izdomājusi izārdīt gultas stūri(ne mēbeles stūri, bet to stūri istabā, kurā atrodas gulta), tikai lai pagrieztu matraci uz otru pusi, jo viena neganta atspere jau nedēļu dūrās manā mugurā? Kad vēl es būtu iedomājusies, ka jāiztukšo ledusskapī esošie biezpiena sieriņu krājumi? Kad vēl es būtu iedomājusies kā nospēlēt to vietu dziesmā, kura man jau sasodīti ilgi nesanāca? Nu, nu? Kad? Labi, par biezpiena sieriņiem es sameloju, jo no tiem es neatteiktos jebkurā diennakts stundā.

Turklāt es nevaru sagaidīt laiku, kad sāks ziedēt peonijas. Manā pusē, tās mēdz saukt arī par pojenēm, kas ir nepamatota necieņas izrādīšana šiem ziediem. Peonijas ir skaistas, pat neskatoties uz to, ka tās ēd skudras. Un cik lietas jūs zināt, kuras ēd skudras, bet tās turpina izskatīties skaisti? Retorisks jautājums, atbildi negaidu.

Labiņi, cerībā, ka tā nelietīgā atspere nu traucēs grīdas dēļiem un pēc pāris mēnešiem manu istabu rotās peoniju pušķi, jāiet atšūt bezmiegu.

Bučas!